Geštaltterapija ir viens no populārākajiem mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Tā palīdz cilvēkam apzināties sevi pasaulē – savas jūtas, vajadzības, vēlmes, domas un citus ar viņa dzīvi saistītos procesus. Interesantā veidā, cilvēkam apzinoties to, kas notiek viņa dzīvē “šeit un tagad”, var tikt atrisinātas daudzas viņa sasāpējušās problēmas.

Geštaltterapeits palīdz klientam ieraudzīt viņa dzīvi ar svaigu skatu it kā no malas – kā viss ir iekārtots klienta dzīvē un kādas ir viņa grūtības. Viņš palīdz izdzīvot šo sadursmi ar realitāti, pārdzīvojot ar to saistītās jūtas – sāpes, trauksmi, bailes, skumjas, izmisumu, un atrast resursus, lai noorientētos jaunajā realitātē, ieraudzītu to un dzīvotu tālāk jau harmoniskāk un radošāk.

Geštalta pieeja saka, ka cilvēka problēma ir ne tikai pagātnē esoša. Tā turpina eksistēt arī tagadnē, “šeit un tagad”. Pilnīgi iespējams, ka cilvēks šobrīd uzvedas kaut kādā noteiktā veidā tāpēc, ka kaut kas ar viņu ir noticis pagātnē. Tomēr, lai vai kas šajā pagātnē arī būtu noticis, cilvēka šī brīža problēmas ir saistītas ar viņa šodienu. Cilvēks netiek galā ar šī brīža situāciju, un, kamēr viņš neiemācīsies tās risināt šeit un tagad, viņš nevarēs šādas līdzīgās situācijās atrisināt arī nākotnē. Tādējādi, geštaltterapija norisinās “šeit un tagad”, paša seansa laikā. „Nav citas realitātes izņemot tagadni” – rakstīja Frics Perlzs, geštaltterapijas pamatlicējs. Pagātnes jau vairs nav, bet nākotne vēl nav pienākusi. Tas nekādā veidā nenoliedz to, ka visam ir sava izcelsme pagātne un tas tiecas uz turpmāku attīstību nākotnē. Jo vairāk, papildus tiek uzsvērts arī tas, ka pagātne un nākotne neatraujami ir saistītas ar tagadni – bez pagātnes un nākotnes attiecināšanas uz tagadni to nozīme kļūst lieka. Geštaltterapija prasa no klienta, lai katrā brīdī viņš apzinās sevi tik pilnīgi, cik tas ir iespējams.

Otra svarīgākā lieta pēc ”tagad” ir “apzināšanās”. Apzināšanās vienmēr ir saistīta ar tagadni un ir tikai tagadnē. Tā paver iespēju rīkoties. Rutīna un pieradumi ir iesīkstējušas funkcijas un jebkuri mēģinājumi tās mainīt var būt sekmīgi tikai tad, ja mēs tās no jauna apzināmies. Mēs varam gribēt tās mainīt, bet, lai to izdarītu, mums ir nepieciešami alternatīvi darbības vai domāšanas veidi/ceļi, ir jābūt izvēlei. Savukārt izvēle nav iespējama bez apzināšanās. Tikai “šeit un tagad” mēs varam apzināties pieejamās izvēles iespējas, sākot no ikdienas reakcijām (“ko vēl es varu darīt, kad tagad uz tevi dusmojos” utml.) līdz pat eksistenciālām izvēlēm (piem., profesijas izvēlē – “Manā dzimtā visi 100 gadus ir bijuši tikai ārsti. Arī man ir jābūt… Bet ko patiesībā gribu es?”)

Тrešā svarīgā lieta ir atbildības uzņemšanās par notiekošo – tā ir mana dzīve un tikai es varu ietekmēt to kā tā attīstīsies un uz kurieni virzīsies.

Izejot no teiktā, mēs varam saprast, kā tas strādā – Geštalta terapija balstās uz apzināšanos un pārdzīvojumiem, nevis uz vārdiem vai interpretācijām. Ja cilvēks ir gatavs aizvērt savu pagātnes problēmu grāmatu, viņam tas ir jādara tagadnē. Viņam ir jāsaprot, ka, ja pagātnes problēmas patiešām būtu „tikai pagātnes”, tās šobrīd vairs nebūtu problēmas, un to, protams, vairs tagadnē nebūtu.

Lai to patiešām izdarītu, viņam jādodas atpakaļ pagātnē, jāatnes tās „šeit un tagad” un dziļi tās vēlreiz un pilnīgi pārdzīvojot, jāizjūt atvadīšanās no tām. Tas nav izdarāms vienkārši pārstāstot notikušo, viņam tas no jaunā jāpārdzīvo – jāpārdzīvo savas pārtrauktās jūtas un jāapgūst tās no jauna.